Romānu uzrakstīts pirmajā personā, to stāsta Ērika – Kārļa un Magdas meita. Darbojas arī citi personāži: Kārļa sieva Dagmāra, Magdas vecāki Vilis un Anna, Annas māsa Karlīna, Kārļa mamma Viķa, uzticīgs Kārļa draugs Haralds u.c.
Dagmāra ir gudra, izsmalcināta, talantīga sieviete – nodarbojas ar tulkošanu un aizraujas ar franču literatūru. Kādā “Dagmāras pēcpusdienā” (tā ir tāda kā sanāksme – debatēšanas vakars) viņa satiek Kārli - dvēseles cilvēku, nedaudz klusu, nedrošu, taču talantīgu gleznotāju, kas vēlāk kļūst par viņas vīru. Jau piecus gadus viņi dzīvoja kopā, Dagmāra tulkoja , Kārlis gleznoja, lai gan no gleznām nekas labs nesanāca. Kādu dienu Dagmāra tiek aizturēta ( vai nu nepatika viņas manuskripti, grāmatas, ko viņa lasīja, vai vienkārši kādam skaudība, varbūt Šubinam?) un aizvesta. Apsūdzēta ar dzimtenes nodevību...
Bezgalīgas sāpes, ilgas, neziņa, neveiksmes moka Kasparu, Lai kaut uz mirkli aizmirstu savas ilgas viņš dodas atpūsties ārpus pilsētas pie Annas un Viļa. Viņam tiek ierādīta jumta istabiņa, apkārtne ir skaista, netālu ir jūra, taču Kārļa domas nerimstas.…
