Novadpētniecībā nereti jānosaka relatīvais augstums dažādiem dabas objektiem – kokiem, klintīm, ūdenskritumiem. Un tieši relatīvais augstums mēdz būt to galvenais raksturīgākais lielums. Latvijas salīdzinoši mierīgajā reljefā dažādiem iežu ģeoloģiskajiem atsegumiem (klintīm, iežiem, kraujām) ir īpaša nozīme. Daudzviet tie ir ainavas akcents un populāri tūrisma objekti. To noteicošais raksturlielums ir augstums (H). Uzziņu literatūrā un periodiskajās publikācijās viena un tā paša atseguma augstumam ir lielas atšķirības. Pārskatot pēdējā pusgadsimta ceļvežus, var domāt, ka dabas objektus piemeklējušas lielas izmaiņas. Tā piemēram par Ainavu iezi Amadas (Amatas) upes labajā pamatkrastā publicēts 36 metri (Vētra, 1956) un 46 metri (Upeniece, 1995). Visbiežāk mērījuma rezultāts ir aptuvens, lielāks vai mazāks par kādu noapaļotu skaitli. Nedomāsim, ka tās ir zemestrīču, cilvēka darbības vai straujas erozijas sekas. Ir autori, kuri neprecizitātes skaidro ar it kā objektīvu apstākļu noteiktu neiespējamību veikt mērījumus (Tidriķis, 1993; Eniņš, 1989).…
