Tā kā SO2 labi šķīst, tad, sajaucoties ar ūdeni, tas viegli izveido vāju sērskābi, kļūstot par skābā lietus galveno sastāvdaļu. Ar ūdens pilieniem šis šķīdums viegli iekļūst ķērpju lapoņa šūnās, ko neaizsargā nekāda speciāla aizsargkārtiņa, kāda ir augu lapām. Izšķīdušais SO2 samazina aļģu fotosintēzes spēju, līdz ar to arī sēņu audu apgādi ar cukuru ķērpī. Ārkārtējos apstākļos aļģes nebūs spējīgas saražot pietiekami daudz cukura abu - aļģu un sēņu - audu izdzīvošanai, un ķērpis aizies bojā.
Stipri piesārņotos rajonos var sastapt galvenokārt kreves ķērpjus, bet lapu ķērpji augs tur, kur gaiss ir mazāk piesārņots. Krūmu ķērpji atrodami tikai tur, kur gaiss ir vistīrākais. Tie parasti aug uz koku stumbriem tuvu zemei. Tas tāpēc, ka šeit ir vislabākais mikroklimats, kas nepieciešams ķērpju augšanai. Augstāk uz koka stumbra ķērpis būtu vairāk pakļauts piesārņojumam un citiem faktoriem, kas apgrūtinātu tā augšanu.
…
