20.gs. glezniecībā visizteiktāk pārmaiņas bija vērojamas Francijā, jo Parīze vēl arvien bija saglabājusi savu vadošo lomu Eiropas mākslā. Jauno mākslinieku vidū, kas ieradās Parīzē šī kultūras centra slavas dēļ, bija franču gleznotāji A. Matiss, A.Derēns, M. Vlaminks, A. Markē, no Spānijas atbrauca P. Pikaso, no Itālijas – A. Modiljāni, no Krievijas – M. Šagāls, H. Sutins un daudzi citi, kas visi kopā veidoja tā saucamo Parīzes skolu. Radās visdažādākie mākslinieku grupējumi, no kuriem daļa turpināja akadēmiskās tradīcijas, citi centās ienest jaunu elpu klasiskajā reālismā, bet vēl citi vēlējās panākt pilnīgu reālisma virziena pārveidošanu, tā radot pavisam jaunus mākslas virzienus. Ikkatrs jaunais virziens tika definēts kā "nākotnes māksla", tomēr to uzplaukuma periods parasti ilga samērā īsu laika posmu. Fovisms ir “klasiskā modernisma” agrākais virziens. Atsevišķas tā iezīmes meistaru darbos manāmas jau sākot ar 19.gadsimta 90.gadiem, uz ko norāda "Fovisma skats", bet to atstātā idejiskā ietekme ir teju vai bezgalīga, rezonējot kubismā, ekspresionismā, neoreālismā utt., kā to lieliski apliecina "Fovisma atskaņas". Fovisti pieteica sevi 1905.gadā Rudens salonā Parīzē, kur viņu gleznu neierasti “mežonīgā” krāsainība izraisīja skandālu. …
