Augstākās izglītības sistēma, kādu mēs to pazīstam šodien, radusies 12. gadsimta otrajā pusē un 13. gadsimta sākumā. Protams, arī senajos laikos bija samērā attīstīta izglītības sistēma, taču to beidzot students neieguva nekādu zinātnisko grādu.
Viduslaikos universitātes nebija tik daudz kā vietas, kurās apgūt zinības, bet gan studentu, vai mācībspēku, respektīvi, domubiedru kopienas . Jēdziens universitāte sākotnēji nozīmēja korporāciju vai ģildi. Principā visas viduslaiku universitātes radās kā studentu vai pasniedzēju ģildes, kas aizstāvēja savas intereses.
Šādu universitāšu rašanos sekmēja jaunatvērtas skolas. Darbs, kuru darīt sāka jau Kārlis Lielais. Līdz ar to lielāks skaits cilvēku varēja iegūt elementārākās zināšanas. Mazsvarīgs faktors nebija arī pilsētu un ekonomiskais uzplaukums, kā arī spēcīgu valdnieku varas parādīšanās. Līdz ar to cilvēkiem nebija jādzīvo pastāvīgās bailēs no pārmaiņām, vai bada, un viņi varēja atlicināt vairāk laika mācībām.
Kā jau minēts, universitātes bija izglītības ģildes, kurās apvienojās vai nu studenti, vai arī pasniedzēji. Kamēr Ziemeļeiropā tās vairāk bija pasniedzēju un jau izglītojušos cilvēku ģildes, tikmēr Itālijā un Dienvideiropā tās galvenokārt bija studentu ģildes . Abos gadījumos tās tika formētas, lai aizstāvētu biedru kopējās intereses izglītībā un pasargātu tos. Gan studenti, gan mācībspēki šādas apvienības spēja formēt bez karaļnama atļaujas un nepiesaistot arī hronistu uzmanību, līdz ar to ir praktiski neiespējami noteikt precīzu rašanās datumu trim vecākajām Eiropas universitātēm – Parīzei, Boloņai un Oksfordai.
…
