Tā kā cilvēka ķermenis tika uzskatīts par gara mājvietu, tam pievērsa sevišķu uzmanību gan dzīvam esot, gan it sevišķi, sagatavojot to nāvei.
Senie ēģiptieši ticēja aizkapa dzīvei. Viņi uzskatīja, ka dvēsele ir līdzīga putnam – tikai ar cilvēka seju. Tā visu dienu lido, bet, lai izvairītos no ļaunajiem gariem, naktī atgriežas kapā. Lai dvēsele atgriežoties varētu pazīt ķermeni un nonākt tajā kapā, no kura tā izlidojusi, šis ķermenis jāsaglabā tāds, kāds tas bijis, dvēselei to atstājot. No tā arī radās vārds “mūmija”. Arābu valodā tas nozīmē “ķermenis, kas saglabāts ar sveķu un vasku palīdzību”. …
