„Dzīvot tikai sev nevar neviens cilvēks, pat ja viņš to gribētu,” tā ir domājis vācu rakstnieks un filozofs Johans Gotfrīds Herders. Šim apgalvojuma es pilnīgi pievienojos, jo jau no mazotnes Tev ir apkārt cilvēki- tavi vecāki, radi vai pilnīgi svešinieki-,dzīves laikā, piekopjot noslēgtu dzīvesveidu, Tu izmanto dabas resursu, galu galā ,pat nomirstot, Tu atstāj ķermeni šajā pasaulē.
Tikko parādoties pasaulē, kurā dzīvojam mēs visi, mazais cilvēciņš jau paspējis ietekmēt gan kopējo dzimstības reģistru, gan palielinājis ārsta praksi, gan „iecirtis robu” valsts budžetā nepieciešamo pabalstu un aprūpes dēļ. Pat piedzimstot pilnīgā postā un nabadzībā-bez ārsta-, šī mazā būtne ir spējusi atstāt iespaidu uz savu māti, ja ne emocionālu, tad vismaz fizisku neapšaubāmi. …
