Lakāns psihi apraksta trijos reģistros - reālais, imaginārais un simboliskais, kur imaginārais un simboliskais ir savstarpēji saistīti, un tie savukārt spēkojas ar psihes reālo reģistru. Šie psihes reģistri neattīstās vienlaicīgi, bet gan minētajā secībā, katrā personas attīstības posmā, atbilstoši secīgumam, dominē kāds no psihes reģistriem, ar attiecīgajiem virzītājiem - vajadzība, prasība un vēlme.
Ž. Lakāns uzskata, ka cilvēka psihē dominē simboliskais reģistrs, ko apvij bezapziņa. Tā ir valodas izteiksmes līdzekļu - metonīmiju un metaforu - strukturēta, to veido dažādi vēlmju un tēlu apzīmētāji, kuriem nav apzīmējamo, kā arī apzīmētāju savstarpējā saistība ir nenoturīga, mainīga, kā arī rada nebeidzamu apzīmētāju saspēli, kur valodas lietojumam ir būtiska loma cilvēka paškoncepta radīšanā, t.i., mēģinājumos apstādināt un fiksēt šo nenoturīgo apzīmētāju ķēdi. Tādejādi viņš psihi tuvina kultūrai, bet cilvēka konceptu runas aktam jeb valodas lietošanai.
Lakāns liek uzsvaru uz to, ka runa un valoda ir aiz cilvēka apziņas kontroles. Viņš apgalvo, ka tās abas nāk no kādas citas vietas, ārpus saprāta un tālāk seko, ka neapzinātais ir diskurss par citu. …
