Tomēr laiks ritēja un tika spriests nāvessods. Lai gan Merso šķita, ka tāpat viņš izķepurosies, kaut kas tramdīja. Pārsteidzoši, cik saasināta pēkšņi ir uztvere pret dažādiem niecīgiem trokšņiem, cik tramdošas var būt domas par rītausmu, kāds gan prieks par vēl klāt nākošām 24 stundām un cik draudīgas ir domas par to, ka nāvessoda aparāts ar pirmo reizi var kārtīgi nenostrādāt, tādējādi to liekot to vēlreiz atkārtot. Lūk, kāds sods – šī emocionālā iesaistīšanās.
Gaidot nāvessodu viņš atcerējās par māti, par to, ka viņa savā vecumā dienas pavadīja ar Tomā Peresu. Būdama tuvu nāvei, viņa būs bijusi izjutusi atbrīvošanos, gatavību pārdzīvot visu no jauna. Arī viņš tā jutās un saprata, ka ir bijis laimīgs un tāds ir vēl tagad. Atvēries laipnajai pasaules vienaldzībai, viņš saprata, cik tie abi līdzīgi. „Lai mana dzīve kļūtu piepildīta un lai es nejustos tik vientuļš, man atliek vēlēties tikai vienu: lai mana nāvessoda izpildīšanas dienā sanāktu daudz skatītāju un lai viņi mani saņemtu naida pilniem kliedzieniem.”
Vai viņš svešinieks sev visu šo dzīvi?!
…
