-
Arčibalda Džozefa Kronina un Aksela Muntes darbi
Kopējie secinājumi:
Kopumā var teikt, ka visu trīs grāmatu pamatā bija cilvēks ar savu misiju. Ar aicinājumu palīdzēt citiem cilvēkiem. Grāmatās saskāros arī ar nāvi, jo visur aprakstītas nāvējošas slimības ar ko cilvēki sirga attiecīgā laika posmā. Galvenajiem varoņiem bija atšķirīgas problēmas, taču viņiem bija kopīgs mērķis - palīdzēt un padarīt dzīvi vieglāku, gan cilvēkiem , gan arī dzīvniekiem. Visi varoņi bija iekšēji stipri, jo ne katrs spētu izturēt šos smagos un brīžiem bezcerīgos pārbaudījumus. Pamanīju, ka visi 3 galvenie tēli saskārās ar pēckara sekām. Tāpat ieguvu ļoti daudz vērtīgu atziņu, piemēram: Cilvēks neizturētu savu dzīves smagumu, ja zinātu savu nāves stundu; Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosina viņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām; Patiesība nav ierobežotalaikā – tās īstais laiks ir vienmēr un tieši tad, kad tā šķiet visnesavlaicīgākā u.c. Manuprāt, visas 3 grāmatas vēstīja par to kā norit cīņa starp dzīvību un nāvi – stāsta par šīs cīņas ikdienu - par nelokāmību un vīrišķību. Tās māca nebaidīties grūtību, bet pārvarēt tās ar pārliecību un gara spēku.
…
Arčibalds Džozefs Kronins „Debesu valstības atslēgas” ,Aksels Munte „Stāsts par Sanmikelu” un Alberts Šveicers „Vēstules no Lambarenes” varoņu raksturojums Alberta Šveicera dzīves pieredze radusi spilgtu pausmi viņa „Vēstulēs no Lambarenes”. Tā savā ziņā ir autora daudzu gadu darba rezumējums. Apmēram 25 gadus viņš strādājis par ārstu vienā no visnomaļākajiem kā arī cilvēku veselībai visbīstamākajiem franču kādreizējo koloniju rajoniem Ekvatoriālajā Āfrikā, Lambarenes pilsētā, kur plosījās lepra, miega slimība u.c. ļoti smagas un tai laikā pārsvarā nedziedināmas kaites. Ierodoties Lambarenē doktors Šveicers ārstē iezemiešus un baltos iebraucējus. Pamazām viņš sāk celt slimnīcu, kur nākotnē varētu ārstēt cilvēkus atbilstoši rietumu normām un medicīnas prasībām. Galvenā varoņa raksturojums: Šveicers nemeklēja vieglus ceļus. Viņš uzskatīja par savu ārsta pienākumu doties uz turieni, kur cilvēku ciešanas ir īpaši lielas – uz nomaļu apvidu, kur viņš cilvēkiem, kam trūka medicīniskās palīdzības, būtu visvairāk vajadzīgs. Viņš bija neatlaidīgs cīnītājs un humānists, kas bija gatavs pamest savu darbu Strasbūrā un literāro darbu.
