Zaudējumu atlīdzības pienākums

Civillikums, kas ietver galvenos zaudējumu atlīdzības civiltiesiskos principus Latvijā, salīdzinājumā ar daudzu citu Eiropas valstu likumiem, kas regulē civiltiesības, darbojas pavisam neilgi. Taču tas neliedz tiesām izskatīt lietas , kas saistītas ar zaudējumu atlīdzību. Un šādas lietas tiesu praksē gadās samērā bieži, jo zaudējumu atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesisku aizskārumu novēršanai.
Lai panāktu zaudējumu atlīdzību brīžiem garajā un dārgajā tiesas ceļā, ir jārēķinās ar to, ka nāksies saskarties ar daudziem teorētiskiem jautājumiem, kuru atrisināšana būs atkarīga no tiesas izpratnes un uzskatiem.
Referāta mērķis ir noskaidrot kādos gadījumos rodas pienākums atlīdzināt zaudējumus (par paša un citu personu nodarītiem zaudējumiem) un kādos gadījumos šī pienākuma nav.
Referāta saturā tiks sniegts pārskats par zaudējumu jēdzienu un to veidiem, vainas jēdzienu, zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumiem, vainas un nevainības prezumpciju, cietušās personas personīgās vainas noteikšanu, atbildību par citu personu radītiem zaudējumiem, tiks salīdzināta Latvijas un ārzemju tiesību teorija, kā arī tiesu prakse par minētiem jautājumiem.
Civillikums (1770.p.), nosaka, ka “ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums”. Tomēr šeit tas neatšifrē jēdzienu pametums. Ar to jāsaprot tikai cietušā mantiskā stāvokļa samazinājums, ko var izteikt naudas izteiksmē, bet to nevar attiecināt uz morālo kaitējumu, jo Civillikums morālo kaitējumu pieļauj kā izņēmumu. Tas skaidri redzams CL 1772.p., kas zaudējumos iekļauj kā cietušā tagadējās mantas samazinājumu, tā arī cietušā sagaidāmās peļņas atrāvumu. Ir jāmin, ka, lai gan CL izdala neiegūto labumu (peļņu) un jau esošo mantas samazinājumu (CL 1772.p.), tomēr atšķirības to apmēru noteikšanā un atlīdzināšanā nepastāv. Tātad ir jāatlīdzina kā esošās mantas samazinājums, tā arī neiegūtā peļņa.
Tā kā civiltiesiskajām attiecībām parasti ir mantisks raksturs, tad civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā parasti iestājas mantiska rakstura sekas, kas izpaužas kā mantas zudums, bojājums, papildu izdevumi vai nākotnes peļņas neiegūšana (CL 1772.p.). Visus šos mantiskos pametumus sauc par zaudējumiem, kuru atlīdzināšana ir pārkāpēja pienākums (CL 1779.p.).
Anglosakšu tiesībās jēdzienu zaudējumi skaidro kā tiesas noteiktu naudas kompensāciju par zudumiem vai kaitējumu, vai arī kā cietušai personai ar likuma dotu kompensāciju par citas personas tai nodarīto netaisnību, kas aizskārusi cietušās personas īpašumu (mantu) vai tiesības.1
Latvijas civillikumā zaudējumi tiek saprasti, kā cietušās personas mantas samazinājums un neiegūtais labums. Te zaudējumi tiek formulēti kā mantiska rakstura negatīvas sekas, kas izteiktas naudas izteiksmē un kas rodas no cietušā mantisko vai personisko tiesību prettiesiska aizskāruma.…