Kultūras dienasgrāmatas ieraksts par Artūra Virtmaņa izstādi “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”, kurā aprakstu un interpretēju mākslinieka veidoto instalāciju kā mūsdienu pasaules “katastrofas” un cilvēka pašsabrukšanas metaforu. Tekstā saistu izstādes vizuālo valodu ar šodienas realitāti — ekoloģisko krīzi, karu, pandēmiju un nevienlīdzību — uzsverot, kā lēna, pakāpeniska sabrukšana kļūst nemanāma un normalizējas. Analizēju telpiskos elementus (melnās figūras, zelta termālās segas, klejojošo gaismu), to materiālu simboliku (pergamīns, darvai līdzīgs piesūcinājums, glābjošais “zelts”) un to savstarpējo mijiedarbību, kas vienlaikus iemieso tumsu un aizsardzību. Darbā iekļauju personiskās asociācijas un literāru atsauci (Dž. D. Selindžers), lai pastiprinātu izstādes radīto eksistenciālo noskaņu. Noslēgumā secinu, ka izstāde apvieno drūmo ar estētisko, bailes ar cerību, parādot katastrofu ne tikai kā bezizeju, bet arī kā telpu domāšanai, līdzjūtībai un mākslinieciskai gaismai.
