-
Bizantijas ikonu glezniecība
| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| Bizantijas ikonu kā sakrālu attēlu apzīmējuma rašanās | 3 | |
| Bizantijas ikonu glezniecības princips | 4 | |
| Bizantijas ikonu glezniecības attīstība laika posmos | 5 | |
| Dievmātes ikonu pamattipi | 7 | |
| Bizantijas ikonu glezniecības kanona pamatprincipi | 9 |
Bizantijas ikonu glezniecības kanona pamatprincipi
Kanonu mākslā sauc par kādu noteiktu likumu kopumu, kas jāievēro, veidojot mākslas darba kompozīciju vai citus aspektus. Pēc ikonoklasma varētu uzskatīt, ka tika atrisināta problēma svēto tēlu attēlošanā gleznās. Ikonoklasma laikā bija tāds domātājs Jānis Damaskietis, kuram pateicoties tika radīta izstrādāta teorija pēc kuras arī vadījās turpmākā Austrumu kristīgās kultūras māksla.
Pašā kanonā aprakstīti pieci principi:
1. Svētos tēlus drīkst attēlot simboliskā vai alegoriskā vidē.
2. Drīkst pieminēt to, kas minēts Svētajos rakstos.
3. Ir atļauts gleznot Kristu (pēc 6. gs. veidola ), taču nedrīkst attēlot pašu Dievu.
4. Atļauts izgreznot ikonas, lai atvieglotu lasītnepratēju izpratni par Bībeli.
5. Tā kā ikonām piemīt sakrāls spēks, tajās nedrīkst sist naglas – tajās jau ir iestrādātas tapiņas.
…
Bizantijas impērija jeb Austrumromas impērija un bizantiešu jeb kristīgā kultūra veidojās uz divu laikmetu robežas, kad sabruka antīkā pasaule un sāka nostabilizēties viduslaiku sabiedrība un kristīgā reliģija. Viduslaiku sākums datējams apmēram ar 4. – 5. gadsimtu, t.i., Bizantijas impērija varēja sākt veidoties līdz ar 476. gadu, kad krita Rietumromas impērija. Tā kā jau minēts, ka Bizantiju var uzskatīt par tādu kā robežu, tas arī nozīmē to, ka tā sevī ietvēra arī iepriekšējo kultūru īpatnības – gan Antīkās Grieķijas, gan Antīkās Romas – tam klāt vēl pievienojot savus jauninājumus un izveidojot jaunu, citādāku viduslaiku kultūru. Tam klāt vēl pieminot, ka Bizantijas impērijas imperators Justiniāns centās iznīdēt visu, kas saistās ar sengrieķu mitoloģiju. Referātā tiks aplūkota Bizantijas ikonu glezniecība, kuras tēlu pirmsākumi redzami jau Antīkajā Romā, tiem izveidojoties izkoptākiem, sakrālākiem un nostiprinoties kristīgajā viduslaiku kultūrā.
