Estētiskā un intuitīvā pieeja ir mākslinieku, dzejnieku, filozofu, rakstnieku un politiķu sfēra (Wright, 1947). Radošiem cilvēkiem ir svarīgas formas, ēnas, tekstūra, silueti, līnijas, krāsas, kā arī skaņa un smarža. Viņi ir spējīgi saskatīt skaisto ainavā un izmantojot mākslas līdzekļus parādīt mums, ko tie ir atraduši (Meinig, 1979).
Austrumos, jeb iracionālajā pasaulē, dabas un cilvēka harmonijai vienmēr ir bijusi daudz lielākā nozīme, tāpēc tur izveidojās filozofijas virziens Fen Šui, kura galvenais uzdevumus ir sakārtot harmoniski ainavas elementus un tad ainava kļūst estētiski baudāma.
Ainavas uztveri un interpretāciju var salīdzināt ar gleznām, ko veido mākslinieki dažādos mākslas stilos. Vienu un to pašu skatu tie var attēlot gan reālistiski, gan abstrakti liekot uzsvaru uz māksliniekam tuvām detaļām vai krāsām, un katram šīm māksliniekam būs sava taisnība. Tādas pašas attiecības ir vērotājam ar ainavu. Tur kur viens redz un romantizē dabas varenību, cits pilnībā to racionalizē un redz sistēmu; vienam skatītājs vēros ainavu kā kaut ko estētisku, cits, savukārt, to redzēs kā bagātību.
Pašā jēdzienā „ainava” ir kaut kas abstrakts. „Vārdam landscape ir tik daudz subjektīvu, nenoteiktu un strīdīgu asociāciju, ka liela daļa eksakto zinātņu pētnieku, starp tiem arī ģeogrāfi, uzskata šo vārdu par nelietderīgu. …
