Sakrālā kultūra
Šajā drūmajā laikā aktivizējas baznīca, kas iedveš cilvēkiem vismaz kādu cerību. Baznīcai bija liela autoritāte, tā katram cilvēkam deva spēku dzīvot; valstis sacentās baznīcu skaistuma ziņā.
Visbriesmīgākais baznīcas sods ir interdikts - veselā apvidū tiek aizliegtas baznīcas ceremonijas. Vēl baznīca atdzīvina ideju par tuvo pasaules galu, ko pasludina 1000. gadā. Pasaules gala gaidās daļa sabiedrības pilnībā nošķiras no laicīgās dzīves un gatavo savu dvēseli šai misijai, bet otra puse uzdzīvo un dzer "uz nebēdu".
Francijā tiek ieviests "Dieva miers", kas aizliedz iekšējos karus no trešdienas saulrieta līdz pirmdienas saullēktam katru nedēļu, plus visas svinamās dienas. Šis solis būtībā glābj baznīcu no kraha, tas ir arī milzīgs stimuls tirdzniecībai un lauksaimniecībai, pie baznīcas tiek dibinātas militāras savienības, kas vēršas pret visiem miera traucētājiem.
Viduslaikos baznīcas kontrolēja gandrīz visas cilvēku dzīves sfēras, likumi bija ļoti stingri, tomēr pret parastajiem iedzīvotājiem tika pieļautas dažādas atlaides. Valdīja uzskats, ka tikai nedaudziem (garīdzniekiem, mūkiem) ir iespējama pilnīga šķīstība, bet pārējie ir savu iegribu vergi. Savas kaislības ieteica pārvarēt, tomēr uz tām skatījās "ar pievērtām acīm", sevišķi tas attiecināms uz sieviešu izvarošanas gadījumiem, kas bija ļoti bieži. Sievieti viduslaikos uzskata par kārdinātāju un pavedēju (arhetips ir Ieva), bet no otras puses ir Svētās Marijas tēls, kurš sievieti pārvērš dievišķā tēlā. Viduslaikos kristietība bija iespiedusies cilvēku dzīvēs un prātos tik dziļi, ka radās dažādi mūku ordeņi, svētie un mocekļi.
…
