Norvēģu literāts, Henriks Ibsens, saukts par modernās dramaturģijas krusttēvu, 19. gadsimta beigu lugā „Pērs Gints” izvirzās no sava laika dramaturģijas rāmjiem – Viktorijas laikmeta ģimenes un sabiedrības vērtībām un konvencionālās skatuves šaurajām aprisēm –, aizvedot savu draiskulīgo un nesaprasto, paša dzīvē apmaldījušos Pēru Gintu no Norvēģijas fjordiem līdz Marokas un Rietumāzijas saulainajiem krastiem, ceļojumā ne tikai pa pasauli, bet arī caur laiku un paša varoņa zemapziņu. Tā ir dramatiska poēma piecos cēlienos, kura analizē un simboliski atklāj moderno cilvēku – individuālistisko dzīves bēgli.
Pērs, maksimālistiskais un vieglprātīgais piedzīvojumu meklētājs, spilgti kontrastē ar sava laikmeta literatūras puritāniskās korsetes ciešo tvērienu, attēlojot dzīvi, kas balstīta uz sapņiem, izvairīšanos un centieniem apzināt savu individualitāti jeb „būt sev”. Tieši individualitāte kļūst par galveno Pēra virzītājspēku lugas darbībā.
…
