4. Jaunaugšvācu valoda – datēta no 1650. g. (visizteiktāk no 18. gs.) līdz mūsdienām, tā ir modernā vācu literārā valoda, 1800. g. literārā augšvācu valoda kļūst par runājamo valodu, laikā no 1852. Līdz 1860. gadam top literārās augšvācu valodas vārdnīca (brāļi Grimmi (att.5.)), valodas standartizācija notiek 1901. g., 1996.g. – ortogrāfijas reforma.
Vācu valodā ir četri locījumi un trīs gramatiskās dzimtes ar artikulu, īpašības vārdu un lietvārdu saskaņojumu. Īpašības vārdu deklinācija atšķiras atkarīgi no tā, vai nominālā vārdkopa ir noteikta vai nenoteikta.
Interesanti, ka vācu valodas lietvārdiem pašiem no sevis gandrīz nav locījuma, locījuma marķieris atrodas galvenokārt artikulā. Vācu valodas raksturīga īpašība ir umlaut lietojums formveidošanā. Šādi daudzu vācu valodas lietvārdu daudzskaitlis ir apzīmējams ar uzsvērta patskaņa izmainīšanu: a/o/u → ä/ö/ü.
…
