Tā tika sacerēta 1808. gadā, laikā, kad komponists jau zināja, ka viņa dzirde neglābjami pasliktinās. Taču tajā simfonijā Bēthovens nestāstija par savu nelaimi, bet aicināja būt stipriem un mērķtiecīgiem, cīnīties par visu cilvēku brālību, brīvību. “Es ņemšu likteni aiz krīkles, pavisam mani saliekt tam neizdosies,” tā rakstījis komponists. “Mēnesnīcas sonāte” bez autora līdzdalības lēnām pārņēma mūzikas cienītājus. Un laikā no 1809. – 1823. Bēthovens viesojās Ungārijā. Šajā laika posmā viņš rakstīja arī daudz citus skaņdarbus. 1824. gadā radās “Svinīgā mesa” — garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tulīt pēc mesas radās grandiozākais sacerējums — 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solistus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vārdi no Šillera “Odas priekam”:
Līksme, dievu kvēle skaistā,
…
