Ideja par vienotu Eiropu kādreiz bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas apvienotām valstīm”. Šo sapni aptumšoja divi briesmīgi kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē. Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un panākt ilgstošu mieru bijušo ienaidnieku starpā. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri sāka mudināt savu tautu veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz tās cilvēku un tautu kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm. 1957. gadā tika dibināta Eiropas Ekonomiskā Kopiena un Eiropas Atomenerģijas kopiena. Eiropas Ekonomiskās Kopienas līgums, ko tagad sauc par Eiropas Kopienas līgumu ir praksē nozīmīgākais līgums - Eiropas integrācijas Lielā harta. Tas ir biji elastīgs pamats Kopienas izbūvei līdz pat pašreizējai Eiropas Savienībai. 1992. gada Māstrihtas Līgums nostiprināja Kopienas iestādes un piešķīra tām plašākas pilnvaras, izveidojot Eiropas Savienību kā tādu. …
