Savā individuālpsiholoģijā A. Ādlers (1870-1937), tāpat kā Z. Freids, atzīst psihes apzināto un neapzināto pusi, bet noraida libido kā galveno intenci (lat. Intento- tieksme), kas rada starp tām konfliktu. Svarīgāka neapzināta intence, pēc Ādlera domām, ir neapzināta tieksme pēc pārākuma, pilnības un kopības ar citām sajūtas. Reāla sevis un sava sociāla stāvokļa novērtēšana visbiežāk nonāk pretrunā ar šim neapzinātājām tieksmēm, jo personības pilnības sasniegšana ir gandrīz neiespējama. Līdz ar to kā kompensācija personībai sāk attīstīties nepilnvērtības sajūta. Šī sajūta nav savu defektu apzināšanās pasīvs pārdzīvojums. Tā kļūst par svarīgu avotu neapzināta, uz pilnīgas sasniegšanas vērsta mērķa izvirzīšanai. Šis visiem kopīgs mērķis katrai atsevišķai personībai iegūst savu specifiku, individuālu virzību. …
