Kāda mana paziņa stājas darbā. Viņa nosūta dokumentus un nu gaida atbildi. Bet man par to visu stāstot, saka: „Es strādāšu firmā(...) par grāmatvedi”. Bet būtībā viņa gribēja pateikt es iesniedzu dokumentus...un nu gaidu atbildi.
Droši vien, viņa jau bija pārliecināta, ka viņa strādās šinī darbā.Un tāpēc runājot pat to viņa pārteicās ka strādās.
Tas gadījās okupācijas laikā, kad notika intensīva latviešu pārkrievošana. Tad neteica «sporta krekls», bet «maika», neteica «reņģes», bet «salakas», neteica «marmelāde», bet «pavidla», un tā tas gāja plašumā.
Koridorā sarunājamies divas kaimiņienes:
– Klausies, mīļā, vai tu gadījumā neej uz veikalu?
– Eju, – atbild uzrunātā.
– Zini, biju veikalā, bet kā aita aizmirsu visu nopirkt! – žēlojas pirmā un lūdzas:
– Esi tik labiņa, nopērc man divsimt gramus pavidlu!
– Pa-vid-lu...?– pārjautā otrā.
– Jā, pavidlu, pavidlu, – apstiprina pirmā un noprasa:
– Vai atcerēsies?
…
