Esmu ļoti priecīga, ka man ir radusies iespēja sīkāk papētīt pašus, manuprāt, skaistākos pasaules mākslas virzienus rokoko, kas eksistējis 18.gs un impresionismu, kas pastāvējis 19.gs. es nebaidos, lietojot vārdu skaistākie, jo pēc manām domām, tie patiešām tādi ir. Maigi, romantiski, koķeti, vijīgi, kolorītiski, kas kopā veido neaprakstāmu dramatisma, iedvesmas un noslēpumainības buķeti. Šajās mākslās nav apslēptu sāpju, naida, nosodījumu, kas tās padarītu par neatminamiem rēbusiem. Šīs gleznas, manuprāt, ir dvēseles baudai, sapņiem, kas liek mums pasmaidīt un cerēt, sajust vēju, kas uzpūš vērojot Ž. O. Fragonāra “Šūpoles” vai dzirdēt ļaužu kņadu domājot par Renuāra “ Dejas kafejnīcā”. Manuprāt, šīs ir tās mākslas, kurās veldzēties.
Savā darbā vēlos veikt analīzi, salīdzināt šos abus virzienus, kurus šķir gandrīz divi gadsimti, to kopējās un atšķirīgās iezīmes un vai vispār pastāv kāda sakarība starp maigo rokoko un impulsīvo impresionismu. Tādēļ, no sākuma, vēlos sīkās izpētīt katru virzienu atsevišķi un tad salīdzināt to žanriskās īpatnības. …
