-
Iracionalitātes apoloģija
Problēmas aktualitāte mūsdienās ir neizbēgama. Mūsdienu filosofija nebeidz runāt par cilvēka spejām, īpaši prāta spējām un to nozīmi cilvēces attīstībā vai tieši otrādi – bojāejā. Jautājums par Homo sapiens eksistenci mūsdienās ir aktuāls jau visu šo gadsimtu, aizvien nav izveidojies kopējs priekšstats par to, vai mūsdienu sabiedrība savu inteliģenci izmanto pareizā virzienā, domājot par to, vai sabiedrības mērķis nav kļuvis tikai pašlabums un materiālisms, nevis kolektīva vajadzīvas, sabiedrības kopums. Rakstā ļoti tika uzsvērts inteliģences jēdziens, kas mūsdienās vairs netiek uzskatīts par primāru, kā tas bija, piemēram, divus gadsimtus atpakaļ. Tā sauktā inteliģence mūsdienās netiek uzklausīta, tā tiek nobīdīta malā, vara ir vairākumam. Tā mēs cenšamies dzīvot demokrātijas laikmetā, kad uzvar tā ideja, kura patīk vairākumam, kuru vēkas vairākums, nevis tā, kura iespējams būtu nepatīkama, bet nepieciešama.…
Raksts par iracionalitātes apoloģija ir kā konflikts starp racionalitāti un iracionalitāti. Autors visu laiku cenšas izskaidrot atšķirību starp šiem diviem jēdzieniem, kuriem būtu jābūt kā pretpoliem, tomēr tādi tie nav. Šeit arī veidojas šī iracionalitāte, kad, lai būtu racionāls, ir jābūt arī iracionālam. Autors cenšas šos zinātniskos, filosofiskos terminus paskaidrot tā, lai tie būtu saprotami ikvienam, cenšas to darīt ar racionāliem paņēmieniem, tomēr, jo vairāk raksts tuvojās beigām, jo grūtāk bija izprast atšķirību. Kā autors pats arī secina nobeigumā – ar loģiskiem paņēmieniem vien nav iespējams kaut ko vērtēt racionāli, ikvienai citai darbībai blakus racionālam viedoklim blakus stāv iracionāls, tikai kopā šie abi termini spēj ekistēt.