1918. gada februārī visa Latvija nonāca vācu varā. Drīz pēc tam krievu lielinieku valdība noslēdza ar Vāciju mieru Brestlivtovskā. Tagad bija iespējams atgriezties Rīgā arī lielākajai daļai Nacionālās padomes locekļu. Pirmajā laika abas organizācijas, t.i. Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks, darbojās patstāīgi, cenšoties pēc kopēja mērķa – Latvijas valsts. Tikai svarīgāko jautājumu izšķiršanai abu organizāciju locekļi noturēja kopīgas sēdes. Stāvoklis bija ļoti grūts un, kā likās, nebija nekādu cerību uz neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu. Patlaban Vacijai bija labas izredzes beigt Pasaules karu ar vairāk vai mazāk pilnīgu uzvaru. Vācieši bija ieņēmuši visu Latviju un izrādīja nepārprotamu tieksmi paturēt to uz visiem laikiem savā varā. Šim nolūkam viņi no Latvijas un Igaunijas gribēja radīt īpašu valsti – Baltijas hercogisti, kas būtu Vācijas sastāvdaļa. Šiem vācu nolūkiem piekrita neliela latviešu pilsoņu daļa. Viņu piekrišanu vācieši izsludināja par visas latviešu tautas vēlēšanos. Pret šādu tautas gribas viltošanu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks sastādīja protestu, ko iesniedza Sabiedroto un arī Vācijas valdībām. Abas organizācijas arī latviešu sabiedrībā aģitēja pret Baltijas hercogistes nodibināšanu.…
