Un, beidzot, ir iespējams rūpēties par visu cilvēci. Tikai ne tādā nozīmē, kā to saprot lielākā cilvēku daļa. Ja katrs no mums ir cilvēces daļa, tad daļa cilvēces ir mūsos pašos, tad mēs visi par to rūpējamies. Jā, tā ir gandrīz anarhija – ja katrs rūpējas par sevi. Bet, neskatoties uz to, tās ir rūpes par cilvēci.
Rūpes par visu, eksistējošo cilvēces vairākumam. Bet par dabu nav jarūpējās – tā ir pārāk diža priekš mums un var iznīcināt mūs ar vienu-vienīgo zemestrīču un vulkānu izvirdumu kārtu.
Daba taču mūs ir radījusi – tā var arī iznīcināt. Un vienmēr tas ir jāatceras...
…
