„Viņu sirdis bija, tā sakot, no pašas bērnības, kā audzin saaugušas. To arī viņi paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši.” Šis citāts vispārīgi raksturo abu tēlu attiecības, kas veidojušās jau no mazotnes un nav šķobījušās, bet gan tikai stiprinājušās.
Satiekoties pie Ilzes gultas, abi pārvar klusēšanas robežu un, lai gan blakus gultā guļ Ilze, čalo un pieskaras viens otram: „Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, - tās nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušies kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties..”.
Tā kā Kaspars ir ļoti noslēgts un reti kad atklāj savas jūtas, tad arī autori nav atainojuši tā izjūtas un pārdzīvojumus. …
