Īstenība un iztēle romāna jaucas kopā un saaug jaunā vienībā. Tēlojumā A. Grīns skar patiesus notikumus, lielu daļu strēlnieku un virsnieku viņš sauc īstajos vārdos, ievēro arī laika seku, laikmeta noskaņas un izjūtas, bet romāna viss ir kāpināts…
Romānam cauri aužas zināms idejisks pavediens, ko pārstāv rakstnieka izdomātie tēli; tie ir vienkārši ļaudis, ko karš ierāvis savās nežēlīgajās dzirnās…
Nedaudzos vairāk individualizētos varoņus rakstnieks nostāda visādās baigās situācijās un parāda viņus karavīru vidē, tā atklājot šo varoņu cilvēcīgo dabu…
Visiespaidīgākie romāna ir kaujas skati, ko rakstniekam īpaši patīk tēlot. Visai raksturīgi ir pasvītrots karavīru humors, vīru izturēšanās raksturīga valoda un laikmeta noskaņas. Latviešu karotājus rakstnieks tēlo pārākus par krieviem un vāciešiem ne vien drosmē un varonībā, bet arī morālajā stāja.
Kompozīcijā varētu izvēlēties skaidrākas un noteiktākas līnijas, lielāku koncentrāciju un episkāku mieru, jo rakstnieka tēlojums ir stipri subjektīvs. Tas gan ir saprotams: tā bija rakstnieka jaunība, kas aizgāja šajās cīņās, kara gados un karavīra dēkās. Tas romāna darbību stipri sasprindzina un kāpina idealizētā skatījumā no savas tautas nacionālā viedokļa…”
Tā par romānu raksta Arvīds Dravnieks 1946. gadā Eslingenā – Vācijā. Varu tikai piekrist. Aleksandram Grīnam nebija pieņemama ne tautas gadsimtu nīstā vācu vara, ne lielinieku pasaules pārveidošanas plāni, jo kā vieni tā otri iznīcinātu viņa tautu.
…
