Dzīves stils sāk veidoties jau agrā bērnībā un 4 – 5 gadu vecumā pareizi izveidojies, tāpēc īpaša nozīme individuālpsiholoģijā tiek piešķirta pirmajām dzīves atmiņām. Dzīves stilu ietekmē ģimene, apkārtējā pasaule, audzināšanas sākumpozīcija ģimenē, proti, dzimšanas secība utt. A. Ādlers par bērna dzīves stila nozīmi teicis tā: “Bērna psihiskā dzīve ir brīnišķīga lieta, tā fascinē ik punktu, kurā pieskaras. Varbūt visraksturīgākais no visiem citiem faktiem ir tas, ka mēģinot atšķetināt kādu atsevišķu notikumu, īpašā veidā jāattin vaļā viss bērnības kamols. Katra darbība pauž visu bērna personības veselumu un tāpēc tā nav saprotama, ja nezina tās neredzamo fonu. Šo fenomenu mēs dēvējam par vienotību”.
Galvenā atziņa, kas ietverta šajā dzīves stila aprakstā, ka neviens nespēj saprast, kāpēc bērns izvēlas tik īpatnējas uzvedības formas kā kaušanos, nemācīšanos un ākstīšanos, ja vien nepacentīsies bērnu uztvert kā vienotu veselumu, tāpēc, ka minētās uzvedības izpausmes ir īpaša dzīves stila veids.
Bērns mācās izzināt un izprast sevi un pasauli pēc mēģinājumu un kļūdām reaģējot uz stimuliem. Pēc grūtajiem rezultātiem viņš izdara secinājumus par pasauli un paņēmieniem, ar kuriem viņš var sasniegt savu mērķi.…
