1929. gadā, kad vara lielākoties bija Staļina rokās visapkārt valdīja neiedomājama kontrole, taču ne brīdi Staļins neatslāba, jo baidījās, ka jeb kuru brīdi var sākties karš ar nacistisko Vāciju. Staļina un daudzu boļševiku politiskos uzskatus bija izšķiroši veidojusi Pirmā pasaules kara mācība, jo tolaik carisma režīmu bija gāzusi sociālā revolūcija aizmugurē. Viss tika kontrolēts, sabiedrība tika iebiedēta, atsevišķa daiļrade cenzēta, jauni un talantīgi mākslinieki nenovērtēti un sodīti un apkārt valdīja neiedomājama totalitāra vara, kas bija īpaši politizēta. Šādas manipulācijas un neizdevusies iespējamā varu apvienošana beidzās ar to, ka lielākā daļa Eiropas jau bija sagrābta, pateicoties masu saziņas līdzekļu palīdzībai, kas tika uzmanīta ļoti stingrā uzraudzībā, ko pavadīja arīdzan dažādi slepenie aģenti. Šis bija viena posma beigas un Otrā pasaules kara sākums. Tā bija ņirgāšanās un neaptverama visatļautība, diktatori darīja ko un kad gribēja.
Kā jau minēts darba sākumā, tie, kuri neatradās klātienē šajos notikumos, no pieejamajiem avotiem un nostāstiem pat nevar iedomāties, cik traģiski un neiedomājami tas viss bija. Lai arī šie posmi ir stingri saistīti un tiek bieži vien minēts kā viens notikums, posmos ietilpst atsevišķas detaļas un vienoti notikumi, kurus nevar sasaistīt.
…
