Glezniecība.
Holandes mākslas uzplaukuma periodā (17.gs 40. – 60. gadi) ļoti populārs bija sadzīves žanrs. Holandieši bija pirmie, kas ikdienišķajā saskatīja poēziju. Iemīļoti bija nelieli audekli. Taču visiem tiem bija noteikta sociāli idejiska ievirze. Izņemot Adriānu van Ostadi (1610 – 1685) un Janu Stēnu (ap 1626 – 1679). Kuri gleznoja krodziņu apmeklētājus un nabadzīgos zemniekus, Holandes mākslinieki visumā pauda Holandes buržuāzijas ideoloģiju. Holandes pilsoņi, vairāk nekā 30 gadus sīksti pretodamies absolūtisma un katolicisma centieniem paturēt Ziemeļnīderlandi savā jūgā, cīnījās par savas zemes brīvību un demokrātiju. Pēc uzvaras radās uzdevums parādīt mākslā, ka holandieši savu tikumību nebalsta uz klerikālisma principiem un feodāliem aizspriedumiem, ka cilvēka īstā vērtība ir nevis dižciltīgo lepnība, bet gan dvēseles kvalitāte – miers, klusums, godīgums, līdzsvars. Un desmitiem, simtiem Holandes gleznotāju radīja darbus, kas pauda racionāli izprastu pilsonisko morāli: būt kārtīgam, pieklājīgam, laipnam.…
