Viens no mūsdienu aktuālākajiem jautājumiem noteikti ir civilizācijas un sabiedrības „savstarpējās” attiecības. Ja civilizācija, būdama „ceļā” uz nākamo tūkstošgadi, patiesībā ir grandiozā, vēl nesen bija pilnīgi fantastiska ideja – „roku darbs” – tehnogēnā „otrā daba”, tad rodas pilnīgi loģisks jautājums: „Vai bezprecendentais garabērns kalpo tā radītājam – visnotaļ radošajam cilvēkam?” Atbildi varētu rast vēršoties pie mūsdienu pasaules sākotnēm – vērtībām un jēgas, kas mums ir ieaudzināti un samērā plaši ir lasāmi literatūrā. Rodas vēl kāds jautājums : „Cika „dziļa” ir mūsu , pēc garīgās „barības” izslāpušajiem cilvēkiem, patiesības uztvere un lietu izpratne? Cik liela lomā mūsu civilizācijā tiek piešķirta tradīciju saglabāšanai, patiesības izprašanai, garīgajām vērtībām? ” Patiesībā mūsu pasaules vērtības un jēga ir apliecinātas eiropiešu Atdzimšanā un Apgaismībā. Taču kā franču vēsturnieka un kulturologa Goffa domām – Atdzimšana nav atgriešanās. Tendence atgriezties pie antīkajām vērtībām ir tikai domātāju un atdzimšanas radītāju šķietamība. Roberts Mūks savā darbā rakstīja :
„Cilvēks ir duāla(divdabīga, iespējams pat – daudzveidīga) būtne, arēna, kurā sastopas pretešķīgi spēki, un tikai retos gadījumos vienam no tiem izdodas gūt pilnīgu uzvaru.”…
