Šajā grāmatā es atradu ļoti svarīgas atziņas, piemēram, “Un es līdz pat nāvei atteikšos mīlēt šo dieva radīto pasauli, kur bērniem jāmokās.” Neskatoties, ka es ticu Dievam, es nesaprotu, kāpēc nevainīgie bērni smagi slimo, kuriem ir vajadzīga dārga operācija un viņu vecāki to nevar atļauties. Es piekrītu šim citātam, jo bērna mocības man izraisa asaras. “Nelaime nav pēc cilvēku mēra, mēdz sacīt, ka nelaime esot nereāla, ļauns sapnis, kas paies. Taču ne vienmēr tā paiet, un- no ļauna sapņa atkal ļaunā sapnī- galu galā aiziet cilvēki un vispirms humānisti, kas piesargājās vismazāk.” Manuprāt, cilvēku attieksmei pret nelaimi jābūt nopietnai, jo dažreiz nelaime var savākt arī tavu tuvinieku vai pat pašu tevi. Ir jāaizdomājas par tās sekām. Nelaime nevar paiet, jo tā paliek tavā sirdī, tā kaut kādā veidā ietekmēja tavu dzīvi un tavu emocionalitāti, tas kas katru reizi atminēsies tavā prātā. …
