| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Literatūras apskats | 4 |
| 1.1. | Sējas zirņi un to izmantošana | 4 |
| 1.2. | Sējas zirņu augšana un attīstība, raža | 4 |
| 1.3. | Darba hipotēze | 5 |
| 1.4. | Izmēģinājuma shēma un variantu sakārtošanas metode | 5 |
| 1.5. | Izmēģinājuma vietas raksturojums | 6 |
| 1.6. | Izmēģinājuma resursu plānojums | 6 |
| 1.7. | Novērojumi, to īstenošanas metodika | 6 |
| 2. | Pētījuma rezultāti | 8 |
| 2.1. | Kvantitatīvo paraugkopu statistisko pamatrādītāju aprēķins un vērtējums | 8 |
| 2.2. | Izmēģinājuma ražas datu apstrāde un analīze | 9 |
| 2.3. | Izmēģinājuma novērojumu datu apstrāde un analīze | 10 |
| 2.4. | Izmēģinājuma ražu un novērojumu rezultātu korelācijas un regresijas analīze | 11 |
| Secinājumi | 12 | |
| Izmantotā literatūra | 13 | |
| Pielikumi | 14 |
Sējas zirņi (Pisum sativum L.) ir tauriņziežu dzimtas kultūraugs, kura precīza izcelšanās vieta nav zināma, bet ir pamats domāt, ka tie sākti audzēt Āzijas dienvidrietumos, kur pēc tam pakāpeniski izplatījušies pa visu Āziju, un nu jau tiek kultivēti teju visā pasaulē. Par zirņu audzēšanu Latvijas teritorijā, ziņas saglabājušās jau no ceturtā gadsimta beigām. Padomju savienības gados, Latvijas teritorijā audzētos zirņus plaši izmantoja konservēšanai (Taranovs, 1979).
Latvijas meteoroloģiskie, augsnes un citi apstākļi ir piemēroti zirņu audzēšanai, tomēr joprojām tie netiek audzēti lielos apjomos, jo nespēj nodrošināt tik stabilas un labas ražas kā graudaugi. Šo apstākļu dēļ, lopbarībai joprojām tiek izmantota no ārvalstīm importētā soja, nevis pašu audzēti pākšaugi (Piliksere, Zariņa, 2015). Tomēr plaši zināms fakts ir pieaugošais iedzīvotāju skaits uz planētas, tātad arī pārtiku nepieciešams ražot ar vien vairāk.…
