Raiņa lugā „Spēlēju, dancoju” šie iemanītie jeb dāvinātie elementi un pakalpojumi ir vairāk garīga rakstura, nekā materiāla. Tomēr tas nemaina faktu, ka lugā aprakstītajās situācijās norisinās barters. Viena persona sniedzot, dāvinot kaut ko otrai, sagaida to pašu no pretējās puses. Mēģināšu šo situāciju izskaidrot ar lugas fragmenta iztirzājumu. Darbība norisinās rijā. Velni vēlas, lai spēlmanis spēlētu. Spēlmaņa dziesma šeit tiek uztverta kā dāvana velniem. Tots spēlēt nevar, jo viņa koklēm nav visu stīgu, viņš vēlas dziesmu iemainīt pret stīgām. Velniem nākas atdāvināt Totam savas astes, lai tie iegūtu kāroto dāvanu – dziesmu. Brīdī, kad Tots aprauj dziesmu, pārtrauc spēlēt, velni nav apmierināti, respektīvi, parādās uzskats, ka dāvanas tikušas atdodas par baltu velti, nesaņemto pretī gaidīto. Barters nav bijis pilnvērtīgs. Tikai tad, kad spēlmanis ir apmierinājis velnu vēlmes pēc mūzikas, bartera rituāls ir noslēdzies un apmierinātas ir abas puses. Šī situācija savā veidā sasaucas ar Marsela Mosa dāvināšanas teoriju.…
