1. Secinājumi
Šis ir ļoti emocionāls Ojāra Vācieša darbs. Tajā var saskatīt dažnedažādāko gammu emocijas, kuras viņam rakstīšanas brīdī bijušas aktuālas. Tā kā šīs emocijas vienmēr ir bijušas nozīmīgas, viņa dzejoļi mani uzrunāja, lika aizdomāties. „Visuzrunājākošie” man šķita tieši pirmais un pēdējais dzejolis – „ceļš” un „kustības turpinājums”. Mēs savā attīstībā veicam ceļu, notiek nepārtraukta virzība un vienmēr var nogriezties kādā blakusceļā. Mēs veicam ceļu arī, lai atpazītu paši savas izjūtas.
Man jau iepriekš patika Ojāra Vācieša dzejoļi, bet šis uzdevumus lika tajos vairāk iedziļināties. Un tas savukārt vēl jo vairāk lika iemīlēt viņa dzeju. Jebkuram noskaņojumam var piemeklēt attiecīgu, trāpīgu dzejoli. Manuprāt, lielāka daļa visu viņa dzejoļu ir ļoti personiski, kas tos padara vēl jo atmiņā paliekošākus. Šie dzejoļi ir kā ceļojums Ojāra Vācieša pasaulē.
…
