-
Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par 20.gadsimta Latvijas vēsturi. 1905.gada revolūcija Latvijā
Kopumā grāmatā paustā attieksme pret 1905. gada revolūciju ir vērtējama kā pozitīva. Vairāki autori gan atgādina ar revolūciju saistītos negatīvos faktus - nevainīgu cilvēku upurus, kaujinieku nežēlību, ekspropriācijas, kas tuvas kriminālpārkāpumam, kultūrvēsturisku vērtību iznīcināšanu - taču to gandrīz visi attaisno ar pozitīvo aspektu – latviskās pašapziņas veidošanos. Revolucionāri attaisnoti sakot, ka viena vardarbība, proti, cara piekoptā politika, likumsakarīgi radījusi otru tikpat nežēlīgu reakciju. To apliecina arī A. Stranga, sakot, ka „to ir ļoti svarīgi uzsvērt – sākot ar 13. janvāri, Rīgā terora iniciators bija carisms, un uz revolucionāru atbildi nebija ilgi jāgaida.”1 Stranga savā rakstā pieturas pie vārda „kaujinieciskums”, nevis „terorisms” lietošanas. Arī citviet šajā grāmatā atrodami pozitīvi un revolūciju attaisnojoši izteikumi - „1905.-1907. gada revolūcija Latvijā daudzās izpausmēs bija latviešu nacionālā revolūcija pret dubulto nacionālo jūgu, ko pavadīja sakāpinātas nacionālās jūtas.” 2 vai - „1905. – 1907. gads bija vēsturiski nepieciešams etaps latviešu tautas dzīvē kā pamatakmens turpmākajam. 3
Interesanta ir J. Stradiņa sarakstītā nodaļa „Latvijas 1905. gada revolūcijas kaujinieki starptautiskā aspektā”, kurā risināts jautājums, cik lielā mērā revolucionāri bija teroristi mūsdienu izpratnē:
Par teroristiem, saprotams, drīkstam apzīmēt tikai samērā šauru 1905. gada dalībnieku loku – kaujiniekus, mežabrāļus, varbūt kādu tūkstoti cilvēku, nevis desmitus vai pat simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kas ar degsmi iesaistījās revolucionārās akcijās pret cara patvaldību un muižniecību.…
Vai tā bija lieka nežēlība un terorisms bez jebkāda ieguvuma rezultātā? Vai arī tā bija latviešu tautas sacelšanās par savām pašnoteikšanās tiesībām un pirmais solis ceļā uz Latvijas valsts neatkarību? Starp šīm divām galēji pretējām variācijām par tēmu, kas bijusi 1905. gada revolūcija, pastāv vēl citi mērenāki viedokļi. Es izvēlējos dažādus avotus, kuros tiek runāts par revolūciju, lai noskaidrotu, kādus viedokļus tie pārstāv. No vēsturnieku darbiem es izvēlējos grāmatu „1905. gads Latvijā:100”, kas ir pētījumu un revolūcijas simtgadei veltītas starptautiskas konferences materiālu apkopojums un kuru ir izdevis LU Latvijas vēstures institūts 2006. gadā. Savukārt, lai īsi ieskatītos revolūcijas atainojumā latviešu mākslā izvēlējos daiļliteratūru – Kārļa Zariņa romānu „Dzīvība un trīs nāves”, kurā viņš raksta par laiku Rīgā īsi pēc revolūcijas un trīs jaunu revolucionāru dzīvi un nāvi, kā arī Viļa Plūdoņa alegorisko darbu „Pasaka par vilku”. Tāpat vēlējos apskatā iesaistīt jau pieminēto Gata Šmita un Ingas Rozentāles kopīgi radīto izrādi „1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”. Lai paplašinātu izmantoto avotu dažādību, es nolēmu doties uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu krātuvi un apskatīt autentiskas liecības no tā laika. Jāpiebilst, ka nekad nebiju izmantojusi šāda veida vēstures liecības, tāpēc man tas bija ļoti interesanti. Bibliotēkā tiku pie divām revolucionāru aizpildītām cietuma burtnīcām un kāda revolucionāra V.Caunes piezīmēm par revolūcijas gaitu.
