Kāda vasaras pievakare, kad saule lēnām jau tuvojas horizontam. Tālumā laistās Gaujas līči, un tiem visapkārt zem zilganā debess juma slejas plaši meži. Vienīgi maza mazītiņa balta dūmu spirālīte tālumā pie Gaujas līčiem atgādina par cilvēku eksistenci. Tāda sajūta, it kā stāvētu kalna galā un, aizverot acis, ieelpoju šo klusumu un miera sajūtu ievītu dabas smaržās, ko tajā brīdī centos sajust. Pārlaižot skatu pār šo mākslas darbu, iezīmējas divi mūsu dzimtenes raksturīgie koki, kuri ir arī kā Latvijas simboli – ozoli un bērzi, kas savukārt šai ainai tik ļoti piešķir šo dzimtenes dvesmu. Tik harmoniska, nesteidzīga, līdzsvarota un cilvēkam atvērta ainava.
