Kad Anglijā sāka valdīt Čārlzs II, viņš solījās valdīt nevis kā despots, bet gan respektēt parlamentu un ievērot citus, jau iepriekš rakstītus likumus. Kā izrādījās 17.gs beigās, valsts politiski bija sašķēlusies divās nometnēs- karaļa piekritējos un karaļa pretiniekos.
Viens no iemesliem kādēļ tauta bija sašķēlusies bija ticības jautājums. Čārlzs atbalstīja Romas katolicismu un strikti vērsās pret monarhijas oficiālo reliģiju- anglikānismu, tādējādi pret katoļiem un citādi domājošajiem bija noteiktas represijas.
Karalis atklāja, ka valsts ienākumi ir pietiekami lieli, lai viņš atteiktos no parlamenta palīdzības no kura dažkārt viņš bija prasījis finanses. Karalis ar nāvi sodīja karaļa pretinieku partijas galvenos locekļus, kā arī pārveidoja valsts pārvaldi padarīdams to daudz atkarīgāku no karaļa. …
