-
Ārvalstu valsts un tiesību vēsture
ATĒNAS
Tauta - dēms
Aristokrātija – eipatrīdi.
Demokrātija – pārvaldes forma, kur brīvi pilsoņi valda paši pār sevi. Tā bija valsts forma bez valdnieka – antīka republika (lat. res – lieta, publica – vispārējs, sabiedrisks).
Demokrātijas pamatprincips bija brīvība, ko saprata vispirms kā personīgo brīvību, pēc tam – kā polisas brīvību.
Autonomija
– tiesības pašiem izdot savus likumus un dzīvot saskaņā ar tiem.
Tautas sapulcei eklēsijai (gr. Ekklēsia), kas iemiesoja sevī tautas suverenitāti un nepazina nekādus kompetences ierobežojumus.
Eklēsijas darbība balstījās uz šādiem principiem:
isagorija – tiesības uzstāties katram pilsonim, pilnīga vārda brīvība, iespēja izvirzīt apspriešanai jebkuru jautājumu;
isotīmija – vienlīdzība amatu ieņemšanā;
isonomija – vienlīdzība likuma priekšā.
VIII gs. izveidojās vēl viens publiskās pārvaldes orgāns – areopaga (nosaukums no kara dieva Aresa, vārdā nosauktā kalnā).
Areopaga bija eipatrīdu – aristokrātu sapulce, ko neviens neievēlēja, un kura nevienam neatskaitījās.
Tirānijas
VII – VI gs. pr. Kr. tirānijai bija divas pamatformas: – vienpersonīgu varu sagrābušo dēma vadoņu – demagogu tirānija,
un Persijas grieķu ielikteņu tirānija grieķu polisās Mazāzijā un salās pēc to pakļaušanas Persijai.
Tiesību avoti Atēnās
1. Paražas, reliģiskās normas, morāles normas
2. Drakonta likumi, Solona likumi
3. Tautas sapulču lēmumi
Drakonta likumi bija arhonta Drakonta uzrakstītie likumi Senajā Atēnā 621. g. pr. Kr.
Solona reformas VI gs. sākums pr. Kr.
…
TIESĪBU VĒSTURE- pieskaitāma tām nozarēm, kas attiecas kā uz vēstures, tā tiesību zinātni. Atšķirībā no vēstures, tā pēta nevis sabiedrību kopumā, bet gan valsts institūtu un juridisko iestāžu attīstību. Tiesības ir radušās reizē ar valsti, tāpēc kopīgs disciplīnas nosaukums ir vispārējā valsts un tiesību vēsture. Līdz ar valsti radās arī likums – rakstveidā fiksēts augstākās varas formāls priekšraksts (pavēle, noteikumi). Valsts – normatīvi sakārtota politiskā vara varēja panākt tiesību nodrošinājumu. PARAŽAS Līdz valsts izveidei tiesības pastāvēja kā paražas – noteikumi, kurus sev pieņem sociālā kopiena. Sabiedrības dzīvi regulēja arī uzvedības normas. Paražas neatmira reizē ar likumu rašanos. Kodificētas un papildinātas ar valdnieku izdotajiem likumiem, tās veidoja pamatu pirmajām tiesībām. TIESĪBU VĒSTURES PERIODIZĀCIJA • paražu tiesību periods pirmatnējā sabiedrībā (līdz apmēram IV gt. pr. Kr.); • arhaisko tiesību periods Seno Austrumu civilizācijās (IV gt. pr. Kr. līdz VII gs. pr. Kr); • antīko tiesību periods (no VII gs. pr. Kr. līdz VI gs.); • barbaru tiesību periods (no VI līdz X gs.); • kārtu (korporatīvo) tiesību periods (no XI līdz XV gs.); • absolūtisma perioda tiesības (no XVI līdz XVIII gs.); • buržuāzisko tiesību periods (no XVIII gs. beigām līdz XX gs. vidum); • mūsdienu tiesību periods (no XX gs. vidus). PIRMATNĒJĀ SABIEDRĪBA Cilvēces vēsture sastāv no diviem pamatslāņiem – pirmatnējās sabiedrības un civilizācijas. Pirmajā posmā notika paša cilvēka veidošanās. Pirmās būtnes, kuras vairums pētnieku saista ar antropoģenēzes pirmsākumu, bija australopiteki, kuri Āfrikā parādījās pirms četriem miljoniem gadu. Apmēram pirms 3 – 2,5 miljoniem gadu attīstījās cilvēkveidīgās būtnes, kuras var saistīt ar Homo ģints attīstību.
