Nereti teikumos tiek izmantota vēlējuma izteiksme. Jo galvenais varonis atklāj, ka „viņš gribētu gulšņāt, zvilnēt, žāvāties, vāvuļot”, ka „viņš gribētu apstāties”, ka „viņš gribētu kaut kur pieķerties” un ka „viņš gribētu, lai kāds viņu tur nogulda”. Manuprāt, vēlējuma izteiksmi autors lieto, lai pēc iespējas saprotamāk vēstītu, cik nopietna problēma tiek aprakstīta, jo „viņš” nespēj pats nodoties lietām, kuras vēlētos darīt. Cilvēks ir tik ļoti „samaitāts” ar darbu, ka viņš daudzas lietas nemaz neprot darīt, jo nevēlas ne mirkli atrauties no darba pienākumiem. Vēlējuma izteiksme arī norāda uz to, ka pats cilvēks, kurš strādā vairāk nekā normas robežās, apzinās un atzīst, ka viņam ir problēma un ka viņš labprāt izbaudītu to, ar ko bez piepūles var darīt cilvēki, kas darbu sabalansē ar izklaidi un atpūtu. Lietojot nolieguma formu, autors parāda apkārtējo attieksmi pret cilvēku ar problēmām. Apgalvojot, ka „viņš nav gaidīts viesis”, ka „viņu neviens neaicina spēlēt bumbu spēles”, autors meistarīgi uzsver to, ka ar šo cilvēku neviens pat nevēlas kopā pavadīt laiku, un „visi ir priecīgi, kad viņš aiziet”.
Autors galveno tēlu ir nosaucis „viņš”. Es uzskatu, ka šī vārda lietojums ir izvēlēts lai paustu, ka problēma neskar tikai vienu konkrētu cilvēku, bet gan daudzus. Tādēļ nav zināms par ko konkrēti epifānijā ir stāstīts. Ir zināms, ka tas ir cilvēks, kurš varētu būt ikviens no mums.
…
