Tiesības Latvijā vācu okupācijas laikā

1941.gada 22.jūnijā Otrā pasaules kara ietvaros sākās karš starp boļševistisko PSRS un nacistisko Vāciju. Jau ar pirmajām dienā kara darbībai tika pakļauta arī Latvijas teritorija. Sarkanarmijas neatkarīgās, neplānveidīgās, paniskai bēgšanai līdzīgās atkāpšanās taktikas rezultātā, vācu spēki strauji virzījās uz priekšu. 1.jūlijā boļševiki atstāja Rīgu, bet 8.jūlijā jau visa mūsu Dzimtene tika atbrīvota no komunistiem un nodibinājās “Trešā reiha” okupācija.
Pēc Latvijas Republikas atbrīvošanas no boļševikiem pilnībā neatjaunojās Latvijas brīvvalstī pastāvošās tiesības. Par tiesībām varēja runāt tikai nosacīti un pēc formālām pazīmēm. Tas tomēr nozīmē, ka likuma nebūtu bijis. Tieši otrādi likumu un dažādu noteikumu bija vienkārši daudz, bet trūka pašas elementārākās likumības. Likumi tieši sankcionēja nelikumību, jo padarīja patvaļu par likumu un paredzēja cilvēka masveida iznīcināšanu.
Visiem likumiem bija krasi izteikts rasistisks raksturs. Kā pašā fašistiskā Vācijā, tā vēl jo vairāk okupētajās valstīs nebija iespējams novilkt noteiktu robežu starp civilajām, ģimenes un darba tiesībām no vienas puses un krimināltiesībām no otras puses. Tā, piemēram, likums” Par Vācu asiņu goda aizsardzību” formāli pēc pieņemtās sistēmas iederas civiltiesībās (respektīvi, ģimenes tiesībās), jo regulē ar laulību saistītus jautājumus. Tomēr faktiski tas bija krimināllikums, kas aizliedza slēgt laulības vāciešiem un ebrejiem. Personām, kas to pārkāpa, bija paredzēts bargs sods. Vīriešiem pārmācības nams un sievietēm – steralizācija. Pati laulība bija atzīta par spēkā neesošu.…