Es sēdēju vilcienā, kura maršruts bija „Skumjas – prieks”, kas pa ceļam pietur stacijās „Pārdomas, Cerības, Ticības un Vienaldzības“.
Iekāpu pašā maršruta sākumpunktā, stacijā „Skumjas“. Speciāli apsēdos viena uz liela, gara, vilcienam raksturīgā sola, ar nodomu, kad uznāks miegs, varēšu izslieties un neviena netraucēta nodoties miegam.
Vilciens sāka kustēties un mēs devāmies ceļā. Nākošā pietura „Pārdomas“ bija gaidāma tikai pēc pāris nedēļām, tāpēc es varēju mierīgi sēdēt un skumt savā dumjībā.
Pēkšņi manā vagonā ienāca stalts jauneklis, gaišiem matiem, izskatījās labs dejotājs, un tūlīt pat, acīm meklējot noskatīja vietu tieši man blakus. „Ak tu, nelietis, un kā es tagad gulēšu?“ Šķiet, viņš saprata manas domas, taču neko neteica.…
