-
Livonija
Livonijas bīskapija jeb Līvzemes bīskapija bija pirmā katoļu baznīcvalsts mūsdienu Latvijas sastāvā, kas līdz 1214. gadam pakļāvās Brēmenes arhibīskapam, bet pēc tam no tās pakāpeniski izveidojās Rīgas arhibīskapija. Pēc tam, kad beidzās Livonijas karš un tika nodibināta Pārdaugavas hercogiste, Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gada 4. decembrī izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoliskas Livonijas bīskapijas dibināšanu ar Cēsīm kā bīskapa sēdekli un pret reformācijas centru. Par pirmo Cēsu bīskapu iecēla J.Nidecki, ko 1583. gadā pāvests apstiprināja amatā; paaugstināja Cēsu miestu par pilsētu un Jāņa draudzes baznīcu par katoļu bīskapa katedrāli ar 12 domkungiem; patronāta tiesības piešķīra Polijas karalim. Bez Cēsīm bīskapijai tika piešķirti arī Burtnieki, Valmiera un Trikāta. Bīskapa vikāri bija paredzēti Cēsīs, Pērnavā, Tērbatā un Vīlandē. 1590. gada 19.februārī par Livonijas bīskapu tika iecelts O.Šenkings, kas prata arī latviski. Karaļa Sigismunda III Vāzas laikā Livonijas bīskapija ieguva lielu politisku nozīmi, jo jezuīti izraudzīja Vidzemi par atbalsta punktu visas Skandināvijas rekatolizācijai, Sigismunds III aizliedza luterāņu mācītājiem sprediķot latviešu un igauņu valodās. Tas bija viens no poļu - zviedru kara iemesliem, kas ar pārtraukumu ilga 20 gadus (1600-1621). Jau 1610. gadā Šenkings bija spiests atstāt Cēsis, un Gustavs II Ādolfs 1621. gadā iekaroja Vidzemi. …
Livonija- (1186- 1561.28. XI),literatūrā arī kā Līvzeme , Lībija, Lība. Sākotnēji, 11.-13. gadsimtā, ar vārdu Livonija saprata tikai lībiešu, idumiešu, vendu un latgaļu apdzīvotās zemes uz rietumiem no līnijas Aizkraukle-Līgatne-Cēsis- Straupe-Aloja. Tās bija nomināli pakļautas Polockas kņazistei, un kņazs Vladimirs 11. gadsimta 80. gadu pirmajā pusē tās atdeva bīskapam Meinardam katoļu bīskapijas dibināšanai, un kuru Ikšķilē 1186. gadā apstiprina Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II. Indriķa hronikā līdz 1227. gadam ar Livoniju saprot pamatā Vidzemes teritoriju, bet par livoņiem dēvē sabiedrotos- vācus, lībiešu un latgaļus. Līdz 1255. gadam tā izkristalizējās kā piecu baznīcvalstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas, kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas- Vīkas bīskapiju savienība (konfederācija). Taču jau no gadsimta sākuma šeit vērojama militāra kopdarbība starp Rīgas pilsētu, bīskapu, ordeni un sabiedrotajiem latgaļu novadiem. Pirmais savienības līgums fiksēts 1243. gada 1. oktobrī, starp ordeņa mestru Andreju no Velves, un Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Bez tam Livonijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis, ar savu lauku teritoriju, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina, Daugavgrīvas klosteris. Dāņiem pakļautajā Ziemeļigaunijā pastāvēja Tallinas un Virijas (pastāvēja līdz 1274) bīskapijas, kas formāli bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Arī četras Prūsijas bīskapijas- Kulmas, Pomezānijas, Vārmes un Sembas bija formāli pakļautas Rīgas arhibīskapam. Bez tam šeit Livonijas izveides periodā (1186-1255) pastāvēja virkne bīskapiju- Sēlijas, Zemgales, Leales, Krievijas, Karēlijas un Lietuvas, kas tika likvidētas un iekļāvās Ap 1420. g. Johans VI Ambundi sasauca pirmo mums zināmo Livonijas landtāgu ¬ Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas
