Matvejeva būdama vientuļā māte, audzināja dēlu Jevgēniju. Bērna tēvs bija Nikolajevs, kas līdz zēna piedzimšanai bija faktiskās kopdzīves attiecībās ar bērna māti, bet kopīgi ar Matvejevu iesniegt pieteikumu par paternitātes atzīšanu atteicās. Kad bērnam palika 10 gadi, viņš pieprasīja Matvejevai pateikt Jevgēnijam, ka viņš ir bērna, tēvs, un nelikt šķēršļus viņam un viņa vecākiem ņemt dalību bērna audzināšanā, pavadīt ar to brīvdienas un kopā atpūsties vasarā. Matvejeva atteicās izpildīt Nikolajeva lūgumu un aizsūtīja bērnu pie savas mātes. Savu atteikumu viņa motivēja ar to, ka tad, kad Nikolajevs uzzināja par viņas grūtniecību, iebilda pret bērna dzimšanu. Pēc Jevgēnija piedzimšanas viņš aizgāja no viņas un atteicās atzīt paternitāti. Bērnam uzturlīdzekļus viņš nesniedza. Zēns nepazīst savu tēvu un vecomāti pa tēva līniju, un tāda iepazīstināšana var radīt kaitējumu vēl nenoturīgajai psihei. Nikolajevs ar māti uzskatot, ka pārkāptas viņu tiesības uz bērna audzināšanu un tikšanos ar to, griezās tiesā. 1.Kuram no bērna radiniekiem ir tiesības uz viņa gādību un tikšanos ar to? 2.Kāds spriedums jātaisa tiesai?…
