Meža ugunsgrēki ir ļoti sena parādība. Cilvēks zemju apsaimniekošanā izmantojis uguni jau kopš neolīta perioda (4500. – 1500. g.p.m.ē.) sākuma. [4, 320] Meža ugunsgrēkus var apskatīt gan no pozitīvās, gan negatīvās puses.
Pirmatnējie mednieki laiku pa laikam izdedzināja pameža krūmājus un stepes augājus, lai iegūtu bagātīgu lakstaugu zēlumu un līdz ar to nodrošinātu auglīgākas savvaļas medījamo dzīvnieku ganības. [4, 320]. Tāpat viena no meža ekosistēmas attīstības īpatnībām ir tāda, ka tajā pamazām uzkrājas daudz sausa un degt spējīga materiāla, ko agrāk dabiski aizdedzināja zibens. Tādā veidā mežs izdega un ekosistēmas attīstība sākās no gala. Taču laika gaitā un pamatā cilvēku darbības rezultātā uguns izpostīja un degradēja mežu ekosistēmu, jo tika pielietota pārāk bieži un nesaudzīgi.
Lielākoties uguns mežus ietekmē negatīvi - tā iznīcina meža resursus, nodara lielu postu meža biocenozei1 un nes zaudējumus valsts tautsaimniecībai.…
