Johans Volfgangs Gēte – dižākais vācu dzejnieks un viens no cilvēces universālākajiem gariem: mākslinieks, dabas pētnieks, filozofs, valstsvīrs, slepenpadomnieks, aktieris un režisors. Vienādi ievērojams lirikā, drāmā. epikā, romānā. Gēte dzimis 1749.gada 28.augustā pārtikušā pilsoņu ģimenē Frankfurtē pie Mainas. Viņa tēvs bija augsts pilsētas ierēdnis, ķeizarisks padomnieks, nopietns, darbīgs, pēc dabas atturīgs un pedantisks, māte – mīļa, jautra, ar pāri kūsājošu temperamentu. Bērnības gadus Gēte pavadīja dzimtajā pilsētā, mājā pie Briežu gravas, tēva un mājskolotājas uzraudzībā cītīgi mācīdamies. Sešpadsmit gadu vecumā labi sagatavots, Gēte iestājās Leipcigas universitātē, lai studētu tieslietas. Viņš mācījās bez lielas aizrautības, bija bezrūpīgs un jautrs, dažreiz pārāk vieglprātīgs, vairāk nodevās jautrai uzdzīvei un poēzijai. Gēte agri sāka rakstīt, pirmie dzejoļi tapa jau Leipcigā. Gēte vēl nebija izveidojies ne kā dzejnieks, ne kā cilvēks, taču nākamā ģēnija meistarība jūtama arī šajos agrīnajos dzejoļos, kuri pilni prieka, gaismas un jautru joku. 1769.gadā Gēte saslima un, nepabeidzis universitāti, bija spiests atgriezties mājās. Vairāk nekā gadu viņš pavadīja uz gultas. 1770.gadā.…
