-
Pedagoģiskās darbības koncepcija
Ikvienam bērnam vajadzīga īpaša mīlestība un atbalsts. Bez pieaugušā palīdzības bērns nevar augt un attīstīt iemaņas veiksmīgai dzīvei. Pozitīvas audzināšanas mērķis ir veidot atsaucīgus nevis paklausīgus bērnus! Tas, kā mēs bērnus aprūpējam, lielā mērā ietekmē viņu spēju sekmīgi kopt un izpaust savus dotumus. Pirmssskola pēc sava rakstura ir daudz mainīgāka un sociālajām izmaiņām pakļautāka nekā ģimene. Gadsimta gaitā ģimenē mazas izmaiņas. Tā saglabā raksturīgās tradicionālās funkcijas. Ģimene rada bērnā mājas izjūtu. Tā rūpējas, mīl un aizsargā bērnu. Bērni, kuriem ir jūtīgi un atsaucīgi vecāki, ticu, ies pareizu attīstības ceļu. Pretējā gadījumā, kad vecāki ir nevērīgi un pat noraidoši, viņu bērnu attīstības ceļš būs līkumots (pat līdz uzvedības normu neievērošanas un dažādiem pārkāpumiem).
Daba vienmēr atbildīga par bērna augšanu un attīstību. Raksturīgais bērna jūtīgums šajā audzināšanas darbā kā būtiska iezīme jāņem vērā. Katram bērnam ir viņa īpašās problēmas. Ja mana kā pieaugušā attieksme ir mierīga, saprotoša, bērnam ir lielākas iespējas uzticēties. Mans uzdevums – palīdzēt bērnam tikt galā ar viņa problēmam. Pārbaudījumu reizēs, mācoties pieņemt ierobežojumus, bērni apgūst tādās dzīves mācībās kā piedošanu, māku gaidīt, gandarījumu, sadarbību, līdzjūtību, drosmi, neatlaidību, pašapziņu, patstāvību. Bērnam ir pat nepieciešami sastapties ar grūtībām un šķēršļiem. Palīdzēt pārvarēt grūtības un pilveidoties, izkopt savas iedzimtās spējas un prasmes ir mans skolotājas pienākums. …
Koncepciju veido mana tagadējās pieredzes uzskatu apkopojums par pedagoģiskās darbības būtī-bu, šī procesa aktualitātes, vēlamās ieceres un pamatidejas īstenošanu. Tā atklāj manu personīgo pieredzi ceļā uz profesionālismu. Protams, eksistē atšķirības starp realitāti un to, kā katrs cilvēks šo realitāti izjūt. Savs skatījums uz pasauli ir man kā pedagogam, savs – mazam bērnam. Man jā-respektē šīs atšķirības. Mana un bērna saskarsmes būtība slēpjas reakcijā, kādu tā izraisa. To no-saka mana subjektīvā pieredze un mūsu abu uztveres īpatnības. Lai pilveidotu savstarpējo uzticē-šanos, manā rīcībā ir pieejami resursi – tās ir zināšanas, uzskati, informācijas, idejas, spējas u.c. No pieredzes zinu, ka cilvēks var kaut ko sasniegt, ja mērķtiecīgi izmanto savas spējas. Manas pedagoģiskās darbības moto izskan pārliecinoši: „Bērns ir vērtība”. Tas balstās uz manu domāšanas tendenci saskatot sabiedrībā notikumu un priekšstatu savstarpējās sakarības. Vērtība nosaka, kam es ticu, ko domāju, ko daru, kā savu dzīvi vadu. Kas ir bērns? Bērns ir cilvēks, vien-reizēja personība ar iedzimtām, ģimenē iegūtām, etniskām rakstura īpatnībām. Katrā bērnā ir kaut kas labs, tikai jāprot to saskatīt. Varu teikt – bērni ir dažādi. Bērnu var salīdzināt tikai pašu ar sevi. Ikdienas darbā veicot audzināšanu, izglītošanu un mācīšanu pirmsskolas iestādē, konkrēti grupā, tiek veidota it kā ģimeniskuma atmosfērā. Tā rada bērniem aizsargātības izjūtu, garīgo stiprumu, taisnīgumu, kurā bērnu brīvība saistīta ar paškontroli, pašregulāciju. Kad bērns jūtas aizsargāts un izjusts taisnīguma pārdzīvojums, tā ir garantija, lai bērnam veidotos piederības izjūta, atbildība par apkārt notiekošo.
