Ar savu savdabīgo nosaukumu uzmanību piesaistīja dzejolis „Lineāls”. Dzejolis sastāv no 10 četrrindēm, pirmā ir sadalīta divās daļās, kur pirmās divas rindas atrodas dzejoļa sākumā, bet otras divas – beigās. Liriskais „Es” ir arhitekts, kas atrodas trimdā tālu no savas dzimtenes un ir pamāts ar ilgām pēc dzimtenes. Savas ilgas viņš cenšas kliedēt darbā, bet darbs viņu arvien vairāk liek domāt par dzimteni. Kā zināms, tad trimdā Amerikā bija pieprasīti arhitekti un ārsti, tāpēc par materiālo trūkumu nebija jāuztraucas, bet, garīgo piepildījumu nesasniedzis darbā, varonis atgriezās dzimtenē. Velkot taisnstūrus, paralelogramus, leņķus liriskais „Es” domās ir dzimtenē: „viņš vilka, domādams par smilgām”. Ikkatra līnija viņam atgādināja kaut ko no dzimtenes, visas šīs bez dzīvības esošās līnijas nespēja aizstāt dzimtenes dabas skaistumu. Naktīm un dienām iegrimis darbā varonis cenšas aizmirsties, slāpēt atmiņas, bet tas noved viņu pie gan pie fiziskās, gan garīgās iznīcības sliekšņa. Nedaudz neizprotama man likās baltā lapa, ko pēkšņi varonis paņem, tā, manuprāt, varētu būt apskaidrība, ka dzīve bez laimes un piepildījuma nav īsta dzīve. …
