-
Dzīvnieku izmantošana biomedicīnas pētījumiem
Kā alternatīva veida metode ir uzskatāma arī izmēģinājumu aizstāšana ar dzīvniekiem, veicot tos uz brīvprātīgiem cilvēkiem. Ielūkoties cilvēku smadzenēs, izmantojot noteiktas iekārtas, izmēģināt jaunus medikamentus mikroskopiskos daudzumos ar brīvprātīgajiem, nenodarot kaitējumu. Arī apjomīgāki pētījumi ar lielākām iedzīvotāju grupām palīdz noskaidrot, kas izraisa konkrētas slimības (epidemioloģija). Jau notiek process, kurā zinātnieki lēnām atsakās no izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, taču viņiem šai procesā nepieciešams atbalsts. Autore uzskata, ka šī alternatīva rada iespaidu, ka aizstāvot dzīvnieku tiesības cilvēks tiek vērtēts “zemāk” kā dzīvnieks, jo sākotnēji tieši tādēļ, lai izmēģinājumus neveiktu uz cilvēka, tos veic uz dzīvniekiem, tomēr šī alternatīva norāda uz pretējo un maina subjektus vietām.
Pētot jautājumu par alternatīvām metodēm autore secinājusi un uzskata, ka šobrīd pastāv vairāki šķēršļi to attīstībai un konkurētspējai, kā arī liela daļa zinātnieku vadās pēc paražu tiesībām, praktiski neatzīstot un nepraktizējot alternatīvās metodes. Tāpat tās ir salīdzinoši dārgākas, kas noved pie finansējuma trūkuma. Dr. Džila Lenglija, bijusī Dr. Hedvena humānās izpētes fonda zinātniskā direktore norāda: “Balstoties savās zināšanās par zinātnieku sabiedrību, varu teikt, ka pie vainas daļēji ir vienaldzība un daļēji — bailes no attīstības. Dažiem zinātniekiem šķiet, ka metožu maiņa sagādā pārāk daudz rūpju, vai arī viņi atsakās no humānām metodēm, vēl pirms tās ir līdz galam izstrādātas."
…
Biomedicīnas pētījumu jomā dzīvnieku ķermeņu daļu pētījumiem un to izmantošanai ir liela nozīme, tomēr jāievēro pamatprincipi un tiesību normas kuras nosaka dzīvnieku tiesību ievērošanu un aizsardzību, respektīvi izmēģinājumos iesaistīto dzīvnieku aizsardzību (piemēram: spīdzināšanas aizliegums, sugas kopuma aizsardzība), būtiski ir arī ētikas principu ievērošana. Ar vārdu “vivisekcija” sākotnēji apzīmēja dzīvu dzīvnieku ķermeņu sadalīšanu zinātniskos izmēģinājumos. Mūsdienās šim terminam ir plašāka nozīme: ar to saprotam jebkādus izmēģinājumus, kas var izraisīt sāpes, stresu vai kaitējumu dzīvam dzīvniekam un kas parasti tiek veikti laboratorijās. Daudzās valstīs, tostarp Latvijā, sāpju izraisīšana dzīvniekam bez pamatota iemesla ir pretlikumīga. Tomēr pastāv īpašs likums Par dzīvnieku aizsardzību zinātniskās procedūrās — tas pieņemts 1986. gadā, un saskaņā ar to zinātniekiem ir atļauts veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem, kas tiem var izraisīt sāpes. Šis likums pasargā zinātniekus no soda, kas citādā gadījumā viņiem tiktu piespriests par cietsirdību pret dzīvniekiem. Bieži dzirdams apgalvojums, ka izmēģinājumi ar dzīvniekiem palīdz atklāt jaunus medikamentus, jo tajos tiek “pierādīts”, ka tie iedarbojas. Tas noved pie sarežģītā jautājuma: “vai tu drīzāk piekristu, ka tavu suni izmanto izmēģinājumā, kas vajadzīgs kāda svarīga medikamenta iegūšanai, vai arī ka tavs bērns mirst no kādas šausmīgas slimības?”. Šādi izmēģināšanas jautājums tiek pārlieku vienkāršots, lai neteiktu — pilnīgi sagrozīts, un šādam skatījumam arī trūkst zinātnisko pierādījumu. Izmēģinājumus ar dzīvniekiem pētnieki veic, lai iegūtu lielāku pārliecību par medikamentu, ķīmisko vielu vai ideju, dzīvniekos novērojot līdzīgu reakciju kā cilvēkos. Atkarībā no izmēģinātās vielas, pārbaudītais iedarbības veids var būt blakusefekti (drošības pārbaudes) un/vai medikamenta faktiskā paredzētā iedarbība (efektivitāte). Tādējādi izmēģinājumiem ar dzīvniekiem būtu jāpalīdz noteikt, vai izmēģinājumi ar cilvēkiem būs gana droši un veiksmīgi.
