Lietuviešu pasakās zalktis visbiežāk tiek nogalināts (sacirsts gabalos) un līgava/sieva skumst, bet latviešu- noslēpumainības motīvs. Leišu zalktim pietiek ar solījumu, ka meitene viņu precēs, bet latviešu- zalktim nepieciešams materiāls pierādījums (visbiežāk gredzens(„Zalkša līgava”, „Zalktis”)). Latviešu tautas pasakā „Zalktis” raganas noburtajam zalktim kā apliecinājums, kura ir īstā līgava, kalpo gredzens, kas brīnumaini spoži mirdz, saules apspīdēts.
Kopīgais latviešu un leišu pasakās ir tas, ka zalktis izvēlas trešo meitu (jaunāko), gaida līgavu pie ūdenstilpnes, paslēpies baltās drēbēs, piedurknē (manuprāt, tas ir simboliski- lūgt meitenes roku).
Pēc baltu ticējumiem, zalkši bijuši arī govju sargi. Zalktim ir zināma tuvība arī ar Māras pasauli, jo Māra jeb Māršava (Piena māte) dažreiz pati parādījusies zalkša izskatā. Zalkši senāk turēti pie kūtīm, lai labāk izdotos lopkopība. Zalkšus mēdza barot ar pienu, lai govis būtu brangas un tām būtu daudz piena, tādejādi pildot saimniecības funkciju un, pēc V.Vīķes- Freibergas domām, „dzīvnieciskās auglības funkciju”.
Pievēršot uzmanību arī krāsu simbolikai, folkloras materiālos visbiežāk čūskas minētas trīs krāsās: melnā („Melna čūska miltus mala,/Jūras vidū uz akmens./Tos būs ēst’i tiem kungiem,/Kas bez saules strādināja”); baltā un sarkanā (balts zalktis tiek uzskatīts par visspēcīgāko; „Kas noķerot sarkano vai balto zalkti, izvārot un apēdot, tas varot redzēt mūsu nomirušos senčus un saprast viņu valodu”,- dvēseles iemiesošanas motīvs, saikne ar pazemi, veļu pasauli).
…
